Jānis Nagliņš
Jānis Nagliņš Rīgas 16. Profesionāli tehniskajā skolā ir mācījies par vīriešu virsdrēbju drēbnieku. Sākoties humpalu laikam, pieprasījums pēc šuvēju pakalpojumiem apsīcis. Grūtais laika posms sakrita ne vien ar izsūtītā vectēva īpašuma atjaunošanu, bet arī ar nelaimīgu kritienu un nonākšanu ratiņkrēslā. Pie darba radušais Jānis atrada iespēju mācīties ādas apstrādi biedrības "Apeirons" invalīdiem rīkotajos kursos Rīgā. Iegūtās zināšanas lika lietā savos laukos Staļģenē, divreiz nedēļā mācot interesentus ādas mākslinieciskajā apdarē. Nodarbe palikusi vaļasprieka līmenī, tai viņš nododas vienīgi reizi nedēļā. Nu jau vairākus gadus šuj apģērbus no kažokādām. Ar tām viņu sākumā nodrošinājis brālis – zemnieks un mednieks, kurš atjaunotajā vectēva mājā saimnieko kopā ar Jāni. Pamazām viņš pievērsies trušu, galvenokārt kažokšķirņu audzēšanai.
Ādiņas ģērēt Nagliņš dodas uz Šauļiem, kur sanāk lētāk un kvalitatīvāk. Pieredzējušais drēbnieks pašmācībā apguvis dažādus kažokādu apdares knifus, modelē, konstruē un savus izstrādājumus kombinē pat ar mežģīnēm, kas dod oriģinālu faktūru un efektu. Viņš mācās arī filca velšanu un jau iztēlē redz jaunus dizaina risinājumus. Taču lielāko gandarījumu Jānis Nagliņš guvis, izgudrojot, kā kājminamo aparātu apmānīt, lai divas paminas darbinātu savādāk. Vienu pēdiņu mauc padusē, darbinot ar augšdelmu, bet motora pedāli uzkar kaklā... Šīm pariktēm viņš uzšuvis ērtas un glītas uzmavas. Jāņa veikums ir apbrīnojams. Pat retais ar kustīgām kājām ir spējis savas mākas nemitīgi papildināt ar citām izpausmēm, paplašinot darbības lauku un iztikas iespējas! Tāpēc viņš visnotaļ apsveic Jaunsvirlaukas amatniecības centra izveidi, kur ar savu pieredzi iesaistīsies ādas apstrādes sektora izaugsmē. Šajā jomā ir ko darīt: kamēr mednieki nezina, ko iesākt ar ādām – dabisku, ekoloģisku, skaistu un sildošu izejmateriālu, jāpopularizē tā apstrāde un attiecīgo prasmju apguve.
